Pētījuma mērķis ir izstrādāt lietišķo zinātnisko pētījumu par pašvaldību un privātās sociālās uzņēmējdarbības izmantošanas iespējām pašvaldības mērķu tuvināšanai.
Pētījuma uzdevumi:
- Raksturot sociālās uzņēmējdarbības pieredzi citu valstu pašvaldībās.
- Raksturot sabiedriskā labuma organizāciju, komercsabiedrību un aģentūru pieredzi Latvijā sociālās uzņēmējdarbības jomā.
- Izvērtēt sociālās uzņēmējdarbības iespējas, lai risinātu:
- sociāli atbalstāmo iesaistīšanas problēmas;
- sociāli atstumto iekļaušanas problēmas;
- pašvaldības sociālo funkciju deleģēšanas problēmas;
- cilvēkresursu attīstības problēmas;
- teritorijas labiekārtošanas problēmas.
- Pamatot iespējas pašvaldībām pašām iesaistīties uzņēmējdarbībā (komercdarbībā), kuras misijai ir sociāls, nevis peļņas raksturs, pamatojoties uz vietējā tirgus nepilnībām šādās jomās:
- sociāli atbalstāmo iesaistīšanas problēmas;
- sociāli atstumto iekļaušanas problēmas;
- pašvaldības sociālo funkciju deleģēšanas problēmas;
- cilvēkresursu attīstības problēmas;
- teritorijas labiekārtošanas problēmas.
Pētījumā izmantotā metodika:
- Sekundāro datu analīze;
- Kvantitatīvā datu ieguves metode pašvaldību anketēšanas veidā;
- Kvalitatīvā metode klātienē apmeklējot pašvaldības, pašvaldību un privātās organizācijas un semistrukturētā veidā intervējot to vadītājus;
- Datu analīzei izmantota regresijas, klasteru analīze, dispersijas analīze;
- Pētījuma gaitas plānošanai pārejai no vispārīgā uz atsevišķo pielietota deduktīvā metode.
Pētījuma novitāte:
- Izvērtēta pašvaldību iestāžu, aģentūru, NVO un komersantu, t.sk. ārzemju, pieredze sociālās uzņēmējdarbības jomā, noskaidrotas to priekšrocības un trūkumi, kas ļāva attīstīt dažādus scenāriju pieminēto subjektu iesaistei sociālās uzņēmējdarbības attīstībai Latvijā.
- Izanalizētas iespējas, galvenās pretrunas un šķēršļi pašvaldību iesaistei sociālajā uzņēmējdarbībā, jautājumu virzot no diviem saktu punktiem: pašvaldībām pašām iesaistīties sociālajā uzņēmējdarbībā vai izmantot privātā sektora kapacitāti.
- Sniegti priekšlikumi sociālās uzņēmējdarbības izpratnes veidošanā, politikas attīstībā, privāto un pašvaldības sociālo uzņēmu veidošanā vai transformācijā.
Pētījuma laika periods: pētījums tika veikts no 2016.gada marta līdz augustam.
Galveno pētījumā izmantoto jēdzienu definīcijas:
- Sociālā uzņēmējdarbība ir „process, kurā uzņēmējs ražo preces un/vai piedāvā pakalpojumus ar mērķi risināt sociālas problēmas nevis nodrošināt uzņēmuma īpašniekus ar peļņu’’ (Yunus, 2007).
- Sociālais uzņēmums ir ‘’uzņēmums, kura galvenais mērķis ir sociālas ietekmes radīšana, nevis peļņas nodrošināšana īpašniekiem un iesaistītajām pusēm. Tas darbojas tirgū, ražojot preces un sniedzot pakalpojumus saimnieciskā veidā, kā arī izmanto peļņu sociālo mērķu sasniegšanai, un tam raksturīga atbildība pret vidi’’ (Labklājības ministrija).
SECINĀJUMI:
- Sociālās uzņēmējdarbības izpratnes problēmu dēļ, to asociējot ar sociālajiem pakalpojumiem, jaunu sociālo uzņēmumu veidošanās smaguma centrs pašvaldībās varētu tikt saistīts ar sociālo dienestu klientiem un viņu nodarbināšanu. Atbildība par projektu īstenošanu tiks prasīta no dienestu vadītājiem, kas šobrīd, pamatojoties uz ierobežoto spēju nodrošināt organizācijas primārās funkcijas, iespējas uzņemties sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvas pagaidām nesaredz. Līdzīgi tiks projicēts topošais sociālās uzņēmējdarbības likums, kur centrālais jautājums būs sociāli atbalstāmie un viņu nodarbināšana.
Secinājumi par aģentūru, iestāžu, NVO un kapitālsabiedrību pieredzi sociālajā uzņēmējdarbībā:
- Galvenais sociālās uzņēmējdarbības prototips Latvijā ir NVO, jo mūsdienās vārdu salikuma ‘’bezpeļņas organizācija’’ vietā tiek lietots vārds ‘’biedrība’’. NVO līdzdalība uzņēmējdarbībā līdz šim praksē pietiekami veiksmīgi ir risinājusi sociālās uzņēmējdarbības problēmas un mazinājusi politiķu interesi par līdzīgu iespēju piešķiršanu uzņēmumiem. Praksē problēmu nav bijis daudz, drīzāk pretrunas, kad ar uzņēmējdarbību nodarbojas tam nepiemērots subjekts, sevišķi tad, kad šī prakse nonāk pretrunā ar ES valdošo izpratni par sociālo uzņēmējdarbību. Tāpēc šī brīža sociālās uzņēmējdarbības likumprojektā notiek centieni šo pretrunu mazināt, sociālajā uzņēmējdarbībā iesaistot uzņēmumus, jo NVO sociālās uzņēmējdarbības niša aprobežojas ar sociālo pakalpojumu sektoru, proti, pat ja sociālajā uzņēmējdarbībā Latvijā nekas nemainās, NVO nespēs dublēt, piemēram, pašvaldības komunālos pakalpojumus. Lielākā kļūda, ko šai sakarā varētu pieļaut politiķi ir situācija, kad sociālās uzņēmējdarbības likums tiks vērsts uz darbības sfēru (sociālie pakalpojumi), kur patlaban darbojas NVO. Ja tā notiks, no likuma nebūs daudz ieguvumu, jo šeit sistēma, lai arī ar daudzām pretrunām, darbojas.
- Pašvaldību iestāžu un aģentūru kopīgs šķērslis sociālajā uzņēmējdarbībā ir funkciju centralizēta vadība, kas skar lēmumu pieņemšanu, finansējumu, grāmatvedību, īpašuma uzturēšanu un nopelnīto līdzekļu izlietošanu. Iestādēm galvenais šķērslis uzņēmējdarbībā ir ierobežojumi saražotās produkcijas vai pakalpojumu pārdošanā. Tāpēc iestāžu izaicinājums ir: kā sociālā uzņēmējdarbība var palīdzēt to darbības efektivitātes un pakalpojuma uzlabošanā.
- Attiecībā uz produkta pārdošanu aģentūrās ierobežojumu ir mazāk. Galvenais šķērslis ir tas, cik intensīvi aģentūra izmanto iespējas, veicot uzņēmējdarbību, sniegt maksas pakalpojumus – kāds ekonomiskais pamats no tā veidojas. Tas lielākoties ir nenozīmīgs. Centralizācijas faktors nemotivē attīstīt jaunu produktu, bet dziļi sociālā darbības ievirze (sevišķi sociālajos dienestos) mazina to cilvēku loku, kas sociālo pakalpojumu būtu gatavi saņemt par maksu.
- Kapitālsabiedrību pieredze sociālajā uzņēmējdarbībā raksturojama ar privātajām un pašvaldību komercsabiedrībām. Privātos komersantus sociālajā uzņēmējdarbībā var sadalīt divās kategorijās: a) komersanti, kas sevi deklarē par sociālajiem uzņēmējiem, veic sociālo uzņēmējdarbību un, mārketinga izpausmē, patapināti no uzņēmējdarbības gūst labumu. Viņu darbība ir daudz pētīta, tāpēc mazāk aktuāla; b) komersanti, kas veic sociālu vai hibrīda uzņēmējdarbību to neapzinoties. Viņu darbība nav pētīta, tāpēc aktuāla.
- Pašvaldību kapitālsabiedrībām sociālajā uzņēmējdarbībā šķēršļu ir maz, galvenokārt tās ir pretrunas. Pirmkārt, pašvaldības organizācija, kam a priori jābūt bezpeļņas, spiesta darboties komersanta statusā, kura darbības mērķis pēc noklusējuma ir peļņa. Otrkārt, uzņēmums, kam peļņas labad, pēc būtības jābūt progresīvam un uz inovācijām tendētam, praksē sniedz viduvēju rezultātu, nereti savā darbībā izmantojot aģentūru vai iestāžu organizācijas principus. Pašvaldību kapitālsabiedrību misija nav progress, bet pakalpojuma stabilitāte – galvenais ir nodrošināt darbību, tās efektivitāte un kvalitāte ir sekundārs jautājums. Organizācijām ir grūti radīt kaut ko jaunu un nebijušu.
Secinājumu par pašvaldību iesaisti sociālajā uzņēmējdarbībā:
- Pašvaldības Latvijā (59%) vairāk būtu gatavas atbalstīt privāto sociālo uzņēmumu attīstību, nevis tos dibināt pašas (41%). Tāpēc pašvaldību iekšienē ir lielāka varbūtība esošo organizāciju transformācijai, nevis jaunu sociālo uzņēmumu dibināšanai:
- Pašvaldības kapitālsabiedrību jomā transformāciju traucēs nevis objektīvie, bet subjektīvi šķēršļi, jo siltums, ūdens, komunālie pakalpojumi un teritorijas labiekārtošana pašvaldībās tiek dēvēti par ‘’fundamentālajiem sektoriem’’, kas to vadībai, asociējoties ar sociālajiem pakalpojumiem, būtu grūti apvienojami ar terminu ‘’sociālā uzņēmējdarbība’’. Tāpēc transformācijai vispirms tiks pakļauti pakalpojumi, kas atrodas pa vidu starp pašvaldību kapitālsabiedrību un iestāžu piedāvātajiem;
- Pašvaldības iestāžu un aģentūru sektorā sociālās uzņēmējdarbības loma ir saistāma ar: a) transformāciju, kas mazinot centralizācijas faktora ietekmi ļautu palielināt pašu ieņēmumus un mazinātu to vajadzību pēc pašvaldības finansējuma. Pirms tam būtu jāmēra, cik lielu līdzfinansējumu, darbojoties kā sociālais uzņēmums, šāda organizācija no pašvaldības prasīs; b) iestādes netransformēšanu, bet jauna sociālā uzņēmuma dibināšanu, kas pārņem tās iestādes funkcijas, kurās ir tirgus iespējas un pielietojamas uzņēmējdarbības metodes. Veidojas tandēms, kur iestāde pilda pašvaldības funkcijas, bet uzņēmums tai palīdz optimālāk izmantot savus resursus.
- Sociālās uzņēmējdarbības ieviešanas sākuma posmā jaunu pašvaldības sociālo uzņēmumu dibināšanas niša var tikt raksturota ar terminu ‘’starpdisciplīna’’, vietā kur saduras stratēģiskās nozares un pašvaldību funkcijas, kuras labi īsteno pašvaldību iestādēm līdzīgās organizācijas un NVO. Tāpēc sociālo uzņēmumu nišai Latvijā jāsākas tur, kur izsmeltas administratīvās metodes un jābeidzas tur, kur sākas komerciālais izdevīgums, šo nišu atstājot hibrīda uzņēmumiem un komersantiem.
- Ar savu materiālo un administratīvo resursu pašvaldība ir spēcīga uzņēmējdarbības uzsākšanā, bet ir vāja jaunu uzņēmējdarbības ideju radīšanai un vadīšanai, jo galvenais sociālo uzņēmumu dibināšanas motīvs pašvaldībā izrietēs no pašvaldības politikas īstenošanas, kur radošums un efektivitāte nav noteicošā. Pašvaldība sociālo uzņēmumu dibinās tikai tad, ja konstatēs, ka problēma ir hroniska un tiks nolems, ka privātā sociālā uzņēmuma darbība pašvaldībai rada vairāk problēmu, nekā labuma, kā arī secinās, ka patērētājam stabilitāte ir svarīgāka par efektivitāti.
- Privātā sektora uzņēmums veidojas no uzņēmēja intereses un viņa ambīcijām un ir spēcīgs jaunu uzņēmējdarbības ideju radīšanā, tāpēc būtu nepieciešams radīt veidu tam, kā sociālās uzņēmējdarbības attīstībai abas puses spētu mazināt savas vājās pozīcijas apvienot ar otras stiprajām. Apvienojot spēkus vienota mērķa sasniegšanai, būtu iespējams izveidot ideālo sociālo uzņēmumu.
Secinājumi par pašvaldības funkciju deleģēšanu privātajam sektoram:
- Ar funkciju deleģēšanas problēmām izpaužas šī pētījuma galvenā pretruna. Pašvaldības jaunus sociālos uzņēmumus dibinātu ne labprāt, tai pat laikā, savas funkcijas privātajam sektoram deleģē arī ne labprāt. Tas ir netiešs pierādījums tam, ka sociālās uzņēmējdarbības jomā Latvijā faktiski notiek, tomēr tā ir pretrunīga no kā veidojas negatīvas sekas.
- Deleģēšanas pretrunu mazināšana būs viens no lielākajiem izaicinājumiem sociālās uzņēmējdarbības attīstībā, jo pašvaldības uzbūvējušas aizsardzības mehānismu, kam privātais sektors, pašvaldības funkciju izpildes asistēšanai, tiek cauri lielākoties tikai ar iepirkumu konkursiem, retāk pašvaldības atbalsta mehānismiem un sadarbības līgumiem. Funkciju deleģēšanā brīvība valda tikai pašvaldības iekšienē, kas mazina iespēju apvienot pašvaldības darbības stabilitāti ar privātā sektora efektivitāti.
- Uzticēšanās problēmu dēļ privātā sektora iesaiste ir vāja komunālo pakalpojumu jomā, kur darbojas pašvaldību kapitālsabiedrības. Sociālo pakalpojumu sektorā situācija ir labāka. Tur ar iepirkuma vai sadarbības līgumiem, sociālajā uzņēmējdarbībā līdzdarbojas NVO.
- Pagaidām nav pamata uzskatīt, ka deleģēšanas prakse attiecībā uz sociālajiem uzņēmumiem nākotnē uzlabosies. Situācijas uzlabošanai, deleģēšanas jautājumam jābūt īpaši atrunātam sociālās uzņēmējdarbības likumā.
Secinājumi sociālās uzņēmējdarbības izmantošanu sociāli atbalstāmo un sociāli atstumto iesaistei, cilvēkresursu attīstībai un teritorijas labiekārtošanai:
- Sociāli atbalstāmo iesaistes problēma pašvaldībās ir aktuālākā (uzskata 49% pašvaldību), kam sekoja cilvēkresursu attīstības problēmas (29%), īpaši reģionos. Teritorijas labiekārtošanas problēmas ir mazāk aktuālas (11%). Vairāk nekā 80% pašvaldību norādījušas, ka pieminēto problēmu risināšanai ir nepilnīgs resursu apjoms. Tas nozīmē, ka sociālo un publisko pakalpojumu jomā ir vieta papildu pakalpojumu piegādātājiem – privātā sektora dibinātajiem sociālajiem uzņēmumiem.
- Pamata uzņēmējdarbības metode sociāli atbalstāmo iesaistei un sociāli atstumto iekļaušanai Latvijā ir viņu nodarbināšana, kur labākie piemēri saistās ar NVO – tur cilvēkus nodarbina, pārdod viņu saražoto produkciju un atalgo, organizācijas darbību maksimāli tuvinot reālai dzīvei. Pašvaldību iestādēs iespējams rīkoties līdzīgi, tomēr eksistējošo pretrunu dēļ, indivīds turp dodas, lai lietderīgi pavadītu laiku, nevis strādātu. Tāpēc jaunu sociālo uzņēmumu iesaiste pašvaldībās būtu saistāma ar sociālo dienestu un to struktūrvienību pakalpojuma pilnveidošanu. Piemēram, sociālais dienests, kur sociāli atbalstāmie ražo produkciju un sociālais uzņēmums, kas nodarbojas ar tās noieta veicināšanu.
- Sociāli atbalstāmo iesaistei un sociāli atstumto iekļaušanai, pašvaldības arī nākotnē galvenās cerības saista ar NVO. Nākotnē vairāk sagaidāma, nevis NVO transformācija par sociālajiem uzņēmumiem, bet gan to dibināšana sasaistē ar NVO. Sociāli atbalstāmo iesaistei pašvaldībām ir maza vēlme dibināt savus uzņēmumus, drīzāk tās gatavas atbalstīt privāto sektoru vai reorganizēt savas iestādes.
- Arī cilvēkresursu attīstībai pašvaldības sociālos uzņēmumus dibinātu nelabprāt, bet labāk atbalstītu privāto sektoru. Sociālās uzņēmējdarbības iespējas saistāmas ar izglītības sektoru, kur tandēmā – pašvaldības iestāde un privātais sociālais uzņēmums –, būtu sagaidāma pašvaldības pakalpojuma diversificēšana un optimālāka iestāžu resursa izmantošana. Otrs potenciālās attīstības segments cilvēkresursu attīstības jomā, ir uzņēmējdarbības atbalsts un cilvēku reemigrācijas veicināšana, vietā, kur saduras pašvaldības un vietējo komersantu intereses. Patlaban izplatītākā prakse ir studējošo un jaunu uzņēmumu dibināšanas līdzfinansēšana, kā arī atbalsts prioritāro profesiju piesaistei.
- Teritorijas labiekārtošana ietilpst pašvaldības t.s. ‘’fundamentālo pakalpojumu’’ sektorā, kur negatīvās prakses dēļ, prāvajam sektoram neuzticas. Pētījums atklāja, ka drīzāk notiks esošo kapitālsabiedrību transformācija (pretrunu mazināšana) vai atsevišķu pašvaldības sociālo uzņēmumu dibināšana, nevis deleģēšana privātajam sektoram.
PRIEKŠLIKUMI
Priekšlikumi likumdevējam un sociālās uzņēmējdarbības politiku ietekmējošajiem subjektiem:
- Izpratnes palielināšanai un stereotipu mazināšanai, ieteicams ieinteresēto pušu virzienā vērsts sociālās uzņēmējdarbības termina skaidrojums, kur akcentētas termina sabiedriskās, nevis tikai sociālo pakalpojumu dimensijas.
- Pirms sociālās uzņēmējdarbības likuma pieņemšanas nepieciešams izvērtēt to, kā vēlāk darbosies NVO un jaundibinātie sociālie uzņēmumi. Tas ir vajadzīgs, lai izvairītos no situācijas, kad pieminētās organizācijas savstarpēji konkurē sociālo pakalpojumu sektorā, ko patlaban aizpilda NVO, bet nišas, kur visvairāk nepieciešams tiesiskā regulējuma atbalsts, paliek neskartas.
- No sociālajā uzņēmējdarbībā darbojošos subjektu loka, ieteicams lielākās pūles veltīt to komersantu identificēšanai, kas sev neapzinoties, neizdevīgā juridiskajā statusā, veic sociālo vai hibrīda uzņēmējdarbību. Tā kā par šiem subjektiem Latvijā ir maz zināms, nepieciešama to pieredzes dziļāka izzināšana, kas kalpotu par pamatu pilnvērtīgāka likuma sagatavošanai. Pavediens uz šādu organizāciju apzināšanu ir to iepriekšēja darbība bezpeļņas organizācijas (BO) statusā, pašvaldību kapitāla daļas, vai cita veida aktīva saikne ar pašvaldībām. Šī darba rezultāti ļaus paplašināt sociālās uzņēmējdarbības dimensijas, izprast un akcentēt hibrīda uzņēmumu vajadzības un lomu, kā arī mazināt sociālo pakalpojumu dominanti sociālās uzņēmējdarbības attīstībai Latvijā.
- Topošajā sociālās uzņēmējdarbības likumā, sadaļā kas skar funkciju deleģēšanas problēmu, nepieciešams iestrādāt mehānismu, kā pašvaldība un privātā sektora uzņēmums spētu mazināt savas vājās pozīcijas un apvienot ar otras stiprajām, jo ar savu materiālo un administratīvo resursu pašvaldība ir spēcīga uzņēmējdarbības uzsākšanā, bet ir vāja jaunu uzņēmējdarbības ideju radīšanai un vadīšanai. Tas ļautu mazināt pašvaldības funkciju deleģēšanas problēmu un mazināt šī pētījuma galveno pretrunu, ka pašvaldības jaunus sociālos uzņēmumus dibinātu ne labprāt, tai pat laikā, savas funkcijas privātajam sektoram deleģētu arī ne labprāt.
- Izstrādājot sociālās uzņēmējdarbības likuma projektu, ņemot vērā sociālajā uzņēmējdarbībā iesaistīto subjektu dažādību, izvērtēt iespējas piešķirt nevis sociālā uzņēmuma, bet gan sociālās uzņēmējdarbības veicēja statusu, neatkarīgi no tā, vai organizācija ir NVO, SIA, pašvaldības iestāde vai aģentūra. Pašreizējais likumprojekts atbalsta tīro sociālo uzņēmumu, bet diskriminē tās organizācijas uz kuru pleciem patlaban balstās lielākais sociālās uzņēmējdarbības slogs.
- Izstrādājot sociālās uzņēmējdarbības likuma projektu, atbalstu sociālajiem uzņēmumiem veidot vadoties no to veida un organizāciju veicamās sociālās misijas, jo sociālās misijas dziļums mazina uzņēmuma spēju konkurēt un palielina tā vajadzību pēc atbalsta. Piemēram, atsevišķi nosacījumi NVO, atsevišķi nosacījumi tīrajiem sociālajiem uzņēmumiem un atsevišķi nosacījumi hibrīda uzņēmumiem utt.
Priekšlikumi pašvaldībām:
- Pašvaldību vadībai ieteicams uz sociālo uzņēmējdarbības iespējām raudzīties plašākā – sabiedriskā mērogā, nevis tikai sociālo pakalpojumu kontekstā. Tas ļaus izvērtēt dažādo subjektu, pašvaldības un privāto, lomu sociālajā uzņēmējdarbībā un viņu atbalsta iespējas. Īpaši ieteicams izvērtēt konkrētas pašvaldības hibrīdās uzņēmējdarbības praksi un iespējas, jo šis jautājums Latvijā ir maz pētīts.
- Ar mērķi izmantojot sociālo uzņēmējdarbību uzlabot iestāžu efektivitāti, ieteicama to darbības izvērtēšana. Pirmkārt, jānošķir tās iestādes, kas, mazinoties centralizācijas faktoram spētu palielināt pašu ieņēmumus.
- Tās būtu iespējams transformēt par sociālajiem uzņēmumiem. Otrkārt, jāidentificē tās iestādes, kurās jaundibināts sociālais uzņēmums pārņemtu tās funkcijas, kurās ir tirgus iespējas un pielietojamas uzņēmējdarbības metodes. Piemēram, skola, kur iestāde piedāvā izglītību par brīvu, un sociāls uzņēmums, kur cilvēkiem tiek piedāvāts mācīties par maksu. Piemēram, sociālais dienests, kur sociāli atbalstāmie ražo produkciju un sociālais uzņēmums, kas nodarbojas ar tās noietu.
- Ignorējot stereotipu, ka sociālā uzņēmējdarbība nozīmē sociālo pakalpojumu sniegšanu, pašvaldību vadībai ieteicams nākotnē nevilcināties ar kapitālsabiedrību transformāciju par sociālajiem uzņēmumiem, jo šķēršļu tam maz. Lai arī par uzņēmuma efektivitātes palielināšanos runāt būtu pāragri, tas ļautu likvidēt pretrunas, kas skar pašreizējo kapitālsabiedrību darbību – komersants, kura reālā darbība no komercdarbības ir tāla.
- Nākotnē pašvaldībām dibinot sociālos uzņēmumus, tos ieteicams izmantot ne tikai kā politikas īstenošanas instrumentu, bet veidu kā pašvaldībā virzīt novitāti esošo problēmu risināšanā. To veicinātu privātā sektora sociālo uzņēmumu aktīvāka iesaiste, atbalstot tos indivīdus, kas jau šobrīd, personīgā aicinājuma virzīti, paralēli komercdarbībai, veic sociālo misiju. Šādu uzņēmēju stimulēšanā pašvaldībām ieteicams neaprobežoties ar iepirkuma līgumiem, bet izmantot pilnvērtīgākas pašvaldību funkciju deleģēšanas formas.