Stratēģiskā vadīšana nav vienīgais vadīšanas veids, tomēr bez misijas un mērķu apzināšanās nav iespējams sabiedrībā īstenot mērķtiecīgu virzību, ko no valsts un pašvaldību politiķiem sagaida vēlētāji. Gan publiskajā sektorā (valstu savienības un citas pārnacionālas organizācijas ar sabiedriskiem mērķiem, valstis, reģionālās un vietējās pašvaldības), gan privātajā sektorā (starptautiskas korporācijas, nacionāla mēroga uzņēmumi un vietēja mēroga uzņēmumi, zemnieku saimniecības un mikrouzņēmumi) arvien vairāk tiek izmantotas zinātniskās vadīšanas metodes. Lai kādu metodi arī neizvēlētos, lēmumu pieņemšanai nepietiek ar ētikas normām vai tiesību principiem – nepieciešami fakti, kas apliecina vai atspēko konkrētās problēmas risinājumu. Tāpat ir nepieciešami pilotprojekti, kuros dabā pārbauda teorētisko pieņēmumu efektivitāti.
Tomēr ticamu faktu iegūšanu kavē cits, ne mazāk būtisks, process. Pasaulē notiek informācijas pieejamības nodalīšana. Sabiedrībā norisinās diametrāli pretēji procesi, kuri pastāvīgi nonāk konfliktā.
Dominē uzskats, ka labas pārvaldības pamatelements ir atklātība – informācijas pieejamība sabiedrībai. Šī tendence jau tagad pieņem absurdus apmērus, piemēram, katra valsts darbinieka ikmēneša atalgojuma publicēšana, žurnālistu tiesības publicēt jebkādus amatpersonas privātās dzīves noslēpumus u. tml.
Tai pat laikā pieaug informācijas slēpšanas tendence: arvien mazāk var uzzināt par jomām, ko sargā valsts noslēpums, dažādas zemākas ierobežotas pieejamības informācijas pakāpes, komercnoslēpums un informācijas nepieejamība, pamatojoties uz privātās dzīves aizsardzību.
Konkurence attīstās ne vien privātajā sektorā, bet mūsdienām raksturīgajos dalītas suverenitātes apstākļos arī publiskajā sektorā. Turklāt visu daudzveidīgo organizāciju vadītāji zina, ka informācijas pieejamība ir varas iegūšanas un saglabāšanas līdzeklis. Ja uzņēmuma vai pašvaldības rīcībā ir informācija, kas citiem nav pieejama, tas sniedz samērā lielas priekšrocības.
Valsts pārvalde Latvijā ir vēlētāju vērtību un līdz ar to arī sadrumstalotā politiskā spektra spogulis. Ikviena ministrija nav tikai Ministru kabineta kopējās politikas īstenotāja – tā ir arī resurss valdošās koalīcijas savstarpējā konkurencē pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām.
Tāpēc valsts pārvaldei nekad nav izdevies vienoties par vienotu informācijas politiku, kaut arī mēģinājumi izveidot šādu valsts politiku ir daudzkārt atkārtojušies jau no 1991. gada (toreiz pie varas atradās Tautas fronte, bet jau tad bija sākusies iekšējā cīņa, kas vēlāk veicināja daudzo partiju izveidošanos). Starptautiskās cilvēktiesības un citi informācijas aprites ierobežojumi tiek izmantoti, lai pamatotu informācijas apmaiņas neiespējamību starp valsts iestādēm.
Ne mazāk iemeslu informācijas ierobežošanai ir pašvaldībām. Vēlēšanu sistēma ir izveidota tā, ka lielākajā daļā teritoriju ir grūti nodrošināt stabilu vairākumu – daudzi vietējie (vēlētāju apvienības, teritoriālās politiskās partijas) un nacionālie (nacionāla mēroga politiskās partijas ar interesēm visā valsts teritorijā) politiskie spēki novada vai republikas pilsētas domē ir pārstāvēti ar vienu vai diviem deputātiem.
Tāpēc tiek veidotas valdošās koalīcijas, kas balstās vairāk uz ievēlēto deputātu interesi strādāt kopā, nevis uz atbilstošo politisko spēku ideoloģiju, programmu vai priekšvēlēšanu solījumiem. Rezultātā valdošais vairākums, kurš konsolidējas ap demokrātiski izvēlētu mēru (domes priekšsēdētāju), ir visai trausls. Viegli ir organizēt “galma apvērsumus”, pārvilinot kādu deputātu atšķirīgā koalīcijā. Informācijas pieejamība par pašvaldības darbības niansēm var tikt izmantota pozīcijas un opozīcijas iekšējā cīņā, iesaistot šajās attiecībās arī vietējās avīzes, televīziju un citus medijus.
Apstākļos, kad informācijas izplatīšana var izraisīt politisko nestabilitāti, bet informācijas nepieejamība – kļūdainus lēmumus, jautājums par patiesas informācijas apkopošanu un publicēšanu kļūst par politiķu morālās izvēles jautājumu.
Pamatojoties uz to, ka:
1. pēdējos 25 gados Latvijas ekonomiskā politika ir nesekmīga (mēs joprojām neprotam izmantot savu cilvēkresursu potenciālu un atrodamies pēdējās vietās ES pēc ekonomiskajiem un sociālajiem rādītājiem) un šādi rezultāti ir ne tikai centrālās valdības kļūdu vai neizlēmības rezultāts, bet esošais stāvoklis lielā mērā ir arī pašvaldību pasivitātes vai kļūdainu lēmumu rezultāts, turklāt kļūdaino lēmumu pieņemšanu ir veicinājis arī objektīvas informācijas trūkums par situāciju teritorijās;
2. pareizu lēmumu pieņemšanā vēl svarīgāks elements par pašas informācijas apkopošanu ir prasme šo informāciju analizēt un aplūkot no dažādiem skatu punktiem.
LPS iepriekš minētajā projektā izšķīrās par salīdzināmo datu bāzes izveidošanu, kas vismaz daļēji novērstu iepriekš minētos trūkumus. Tomēr informācijas apkopošana un vairošana nav pašvaldību pašmērķis. Ja valsts spēs adekvāti pildīt savas funkcijas un piegādāt pašvaldību vadīšanai derīgu informāciju, tas būtu vēl labāk.
Jautājums par datu vākšanu un izmantošanu paliek vietējo un nacionālo politiķu izlemšanai, taču pati datu vākšana un analīzes metožu izmantošana radīs iespēju veidot vietējo politiku un arī centrālo politiku labākā līmenī.
Salīdzināmo datu bāze ir projekta gaitā attīstītās mācīties salīdzinot metodes (skat. Latvijas modelis http://ms.lps.lv/, tas būs atrodams arī pašā datubāzē sadaļā “Publikācijas”) Sastāvdaļa. Šī ir viena no divām rokasgrāmatām, ko sagatavojām metodes turpmākai lietošanai. Otra rokasgrāmata ir veltīta īpašiem forumiem pieredzes un ideju apmaiņai starp pašvaldībām – tematiskajiem sadarbības tīkliem. Šai datubāzei ir viena būtiska atšķirība no vairuma valsts informācijas sistēmu. Konceptuāli ir izdarīta izvēle vākt un analizēt informāciju ar dažādu ticamības pakāpi. Salīdzināmo datu bāze nedublē citas valsts informācijas sistēmas, bet tās papildina. Valsts oficiālie dati tiek rūpīgi pārbaudīti, taču tie ir novēloti un bieži neraksturo valstij svarīgus rādītājus.
Šeit var vilkt paralēles ar kvantu mehānikā izmantojamo Heizenberga nenoteiktības principu, kas sadala mehāniskos parametrus pa pāriem – jo precīzāk mēs uzzinām elementārdaļiņas koordināti, jo neprecīzāk mēs zinām tās ātruma vektoru. Arī ar datiem par publisko pārvaldi un publisko ekonomiku ir tāpat – jo precīzāk mēģinām noskaidrot kādus datus, jo tie nav savlaicīgi un to iegūšana prasa lielākus izdevumus. Tomēr informācija, kas ietver zināmu kļūdas elementu, bet pareizi atspoguļo makroekonomiskās tendences, var būt ļoti noderīga politiku izstrādē un straujā, elastīgā lēmumu pieņemšanā.
Otra konceptuālā izvēle – veidot ne tikai kvantitatīvas informācijas krāšanas vietu, bet arī savdabīgu bibliotēku, kurā tiek ievietotas dažādas atziņas par pašvaldībām vai pašvaldības ietekmējošiem jautājumiem. Atbilstoši uzdevuma specifikai tiek veidota fiksētu “atslēgas vārdu” sistēma, kas jāizmanto, gan ierakstot, gan meklējot informāciju. Izveidota specifiska klasifikatoru sistēma, kas pietuvināta pašvaldību reālajām funkcijām.
Trešā konceptuālā izvēle – saistīt metodes (tai skaitā datubāzes attīstību) ar LPS politisko struktūru, pieņemt svarīgākos lēmumus pēc diskusijām politiskajās komitejās un padarīt LPS padomniekus, kas lobē pašvaldību intereses attiecīgajās jomās, par atbildīgajiem datubāzes satura jautājumos. Šīs rokasgrāmatas uzrakstīšanas brīdī vēl nav skaidrs precīzs turpmāko darbu finansēšanas modelis, taču ir skaidra apņemšanās darbu pie kvalitatīvas informācijas vākšanas un analīzes turpināt.
Tādējādi – datubāze ir līdzeklis efektīvai un elastīgai pašvaldību vadīšanai un var kļūt par palīglīdzekli arī valsts vadīšanai. Fakti nepieciešami gan operatīviem, neatliekamiem lēmumiem, gan ilgtermiņa stratēģijām. Turklāt strauju pārmaiņu laikos jāspēj strauji mainīt arī stratēģiskās nostādnes.
Pretstatīt operatīvo darbību stratēģiskajai vadībai ir tikpat nesaprātīgi kā pretstatīt lielus uzņēmumus maziem uzņēmumiem vai lielas pašvaldības mazām pašvaldībām.
Aplūkojamās datubāzes izmantošana ir tikai savā sākumpunktā. Tās tālākais liktenis būs atkarīgs no pašvaldību vadītāju intereses par šo datubāzi.
Abi grāmatas autori ir aktīvi piedalījušies šīs datubāzes tapšanā un plāno arī turpmāk būtisku savu pūliņu daļu veltīt tam, lai sākotnējās ieceres izdotos.